pēc sērkociņiem

Cilvēks var aiziet uz veikalu pēc piena. Un viņš var aizbraukt dziedāt uz septiņām dienām uz citu valsti. Atšķirība nav liela, tikai jāgaida vairāk nekā septiņreiz ilgāk. Come what may, Sunday, come faster!

rūpals

Reizēm man no rītiem ļoti patīk sekot oranžām šallēm uz Kalnciema ielas. Un rudmatainiem cilvēkiem. Ruda matu krāsa un tai līdzi ejošā šo īpašnieku pievilcība nav izskaidrojama vai vienkāršojama.
Viss neikdienišķais un ārpus rāmjiem esošais ir tik vilinošs.

Protams, ir tās reizes, kad gribas būt normālam šī vārda visprastākajā nozīmē - ģimenes Ziemassvētku vakariņās, lai neizbojātu iestāvējušos prieku par "normālo" bērna/mazbērna/radinieka ikdienas laimi un pašapmierinātību.

Raupjais rudens rupji rausta aiz drēbju vīlēm. Un salst kā jau katru gadu - ne vairāk un ne mazāk.

zapte no ziparu dzimtes

Plunčājos darba laika darba datora plašumos.
Domāju, ka šī ir pirmā un arī pēdējā ziņa no šī datora, kuru rakstīšu šajā personiskajā telpā. Vairāk prieka un uzsvara likts uz "pēdējo". Mana pēdējā nedēļa kā kautrīgam, nepārliecinātam un ļoti saprotošam tirdzniecības konsultantam. Nelieciet man pārdot un tirgot. Konsultēju brīvprātības un labo ideju vārdā, ne naudas.

Pēc vakardienas un aizvakardienas laikam varētu sākt dzīvot pa jumtiem, pa Andrejostas jumtiem pavisam noteikti. Pat, ja naktīs tur baisi. Ar svecēm, cilvēkiem, karsētu sangriu uz prīmusa varētu tur arī dzīvot. Ko vēl varētu? Ornitoloģēties, ar putniem dzīvoties un iemīlēties.

Par septembri mēs paceļam kausus.

Dūdieviņš

Iekrist lielā, jā, lielā un mātišķā pļavā. Aizslēpties ar rudzupuķēm, magonēm, veselām un kuplām, aiz madaru pulkiem un negantajām, ugunīgajām gundegām.

Mans iekšējais puķubērns katru rītu un vakaru notrauc vienu asaru par savu nepilnvērtīgo eksistenci pilsētas akmeņu pļavās. Un nav jau tā, ka pierod. Nav tā, ka riebjas. Vienkārši apklusis maigais un iekšējais smiekls. Bet tam līdzi aiziet viss pārējais, tas, ko nevar nopirkt par naudu. Tas, kādēļ nav vērts palikt, lai to pelnītu - jo par to nevar nopirkt neko tādu, kā dēļ būtu vērts dzīvot.

Kad teikt neko negribas

TAGAD.

manas mājas baltās lapas

Nesoli man neko lielu. Man nevajag. Šī ir tā mazā sērkociņu kastīte, tajā es dzīvoju. Tu vari paņemt savas mantas un pārnākt pie manis. Imants Ziedonis.

Kādreiz mana sērkociņa kastīte plānā paredzēja kļūt maiga, saudzīga un veselīga. Tajā būtu pietikušas vietas sulīgiem sapņiem, cilvēkiem un domām. Viss manis pašas radīts, izaudzināts un mīlēts.
Es nezinu, kā, lai raksturo to kārbiņu, kas veidojas tagad. Cietības pakāpe mijas ar žēlumu, skumjām, un, kas pats nesaudzīgākais, reizēm arī ar vieglām dusmām. Tad noārdās mazie jēdzieni, es saredzu tikai telpas lielo krāsu plankumus,kuri paši uzbāžas, nevienam jau tos patiesībā nevajag, neviens negrib.

Pēdējie soļu uz ir un varbūt. Pēdējie malki no mana trauka, kurš virpojas ar tēlnieka meistarīgo roku palīdzību.
Pastkarti no Armēnijas? Uz pastkartēm nav atpakaļadreses, bet man tur arī nebūtu, ko rakstīt.

into the wild

Līganā āra bērzā,
Vālodzes šūpulītis
Šūpulī ligo lēni,
Dzelteni vālodzēni

Līgojas bērza zari,
Zaros skan putnu rīti
Izšūpos dzimtā mala,
Man mazu vālodzīti

Skries mana vālodzīte,
Pakalnu klaigātāja
Sauks mani atkal mājās,
Pasaules staigātāju

Pēc trīs dienu izietās jūras saules, ar rītiem, kuri mostas blakus tavai sirdij tieši tādās krāsās, kādas vēlies ieraudzīt, bet patiesībā nemaz nenojaut, neviļus jāvaicā: Vai ir dzīve pēc pārgājieniem?

Ir tās perfektās simetrijas. Nepietrūkst ikdienišķība, rutīnas, kaut kādi tikumi, ceremonijas un, kas pats svarīgākais, lietas. Ceremonija ir ikdienas rīta duša. Lietas, kas mums apkārt - sākot ar jaunu drēbju kārtu, kad vecā apnikusi. Ikdienišķībā pie pakauša elpo benzīna cenu kāpums. Grūti pierast pie klozetpoda šajā brīdī.

Un var būt tik skaisti un vienkārši bez nekā. Ērkuli uz galvas, salšanu naktīs un dūmu smaku visu laiku. Bet ir kaut kas zeltīti dārgakmenīgāks. Sajūtas par sirdi ar sirdi. Es nevaru pateikt, kur tās piedzimst - laikam kāpās pie putnu ligzdām. Un laikam vējš tās atpūš pie kājām un noliek tā, ka nevar pāri pārkāpt. Ir jāpaceļ un jāpatur, kur liksies. Un tad tu vienkārši iemīlies.

Cik daudz laika var ielikt bikšu mazajā kabatā?

Vai tāpēc mēs labāk nēsāsim kleitas?
Man šķiet, man ir pārmetuši ne-meitenīgumu. Tieši to sasodīto kleitu un ārējo krāšņumu dēļ. Bet tas bija sen un kaut kas no tā visa noteikti vairs nav taisnība. Es tāpat lobu banānu no tā gala, no kura to loba puiši. Tā ir, tā notiek un tā var būt. Bez cenzūras.

Šodien tik ārkārtīgi nosalu, saliju, gaidot paceltās rokas efekta iedarbošanos ceļā Jugla-Valmiera. Man bija pilnībā izlādējies telefons, Zelfim daļēji, un abām kopā nepietiktu naudas autobusam. Sāka līt, tiklīdz nonācām uz ceļa. Tajā brīdī pulkstenis rādīja aptuveni seši vakarā. Mūs veda pa gabaliņiem - līdz Sēnītei, tad līdz Raganai. Raganā ap astoņiem bija jau krietni satumsis un neviens vairs nebrauca, vismaz uz Valmieru ne, turklāt tie, kas brauc, neiedomājās par aukstumu, kurš jau kādu mirkli bija piemeklējis mūsu vieglos kaulus. Izdomājām, ka iespējams būtu prātīgi izņemt bankomātā naudu autobusam, ja nu gadījumā drebuļi neatstāsies. Benzīntankā uzzinājām šokējoši biedējošu ziņu - te viens naudas aparāts gan ir, bet šodien nestrādā. Aizejam, paskatīties - tiešām nestrādā. Te tev nu bija autobusā, siltā, brauciens!
Turpat ierauddzīju kādu vīrieti, kurš krāmējās pie mašīnas ar bērnu un metos viņam virsū: "Es atvainojos, Jūs gadījumā nebraucat uz Valmieru?" Nē, viņš brauca no Valmieras. Tā arī mēdz būt, mēdz notikt.
Pa šo laiku, kamēr mēs ap bankomātu veidojām savu stāstu, patumsis vēl, un siltāks ar nepaliek. Es izdomāju, ka tad, kad piebrauks autobuss, vienkārši iekāpsim un pierunāsim šoferi, ka samaksāsim Valmierā. Ideja un plāns ir. Un ar to jau kādu brīdi vienmēr ir gana. Paralēli turpinām stopēt.Un būtisku pārmaiņu rezultātā jauks busiņa šoferis paņēma divas "izmocītas" meitenes.Žēl gan, ka izlaida pirms Valmieras zīmes. Tādējādi izbaudījām arī pļāpājamo gājiena laiku. Ar secinājumiem par mūsu nenobriedušo attieksmi pret satiksmi un dzīvi, pienākumiem pret citiem cilvēkiem. Bet tas bija ļoti skaisti. Pēkšņi pasaule piebrieda kā ābols no auglenīcas, ieguva tādu pilnīgu nokrāsu. Jo dzīve ir skaista. Jo viss notiek tā, kā tam jābūt. Jo ir daudz jo, kurus var iespraust katra teikuma galā.

Ir slikti iet gulēt ar slapjiem matiem. Bet es eju.
Un rīt no rīta kulšu kafijai piena putiņas, jo man tagad IR piena kuļamais aparāts! Haha : )

dzeltens saules zaķis ar zaļām ausīm

Sveiks, Tu.

Šajā dienā netrokšņošu skaļi par tulpēm (dzeltenās man patīk vislabāk), apkārtējo kvadrātmetru mūziku piesātina tie čivekļi putnu formā.

man šķiet, ka šodien viņi vīteroja Bitter sweet simphony uz ielām un māju jumtiem.

Un es nāku pie Tevis, lai uztaisītu smilšu kūkas

Es daždien pat nobrīnos, ka atklājas - ir personas, kas šeit ieceļo, lai paskatītos, ko tā šmilze sarakstījusies, par ko atkal sadomājusies.
Bet zini, kas ir? Ai, nekas.

Es šausmīgi saviļņojos tiktikko, pavēru šo lapu un gribēju ko rakstīt. Par garajām balles naktīm, kad var laisties murskuļainās taktīs ar kājām un vārdiem. Par Gada studentiem un studentēm, kaut vai tiem ar bronzu. Par Stokholmas elpu pie pakauša. Par asarām, kaut virtuālām, par atzīšanos, ka ir asaras no septītās klases pazīšanās stāstiem. Senie stāsti ar rūsiņu. Bet rūsa nepelē, tāpēc arī var atļauties raudāt.

Un par cilvēkiem. Ak. Sarakstā "cilvēki" jāpievelk kaut kas no sirsiņām. Ne jau rītdienas dēļ.

zieds piedzima šodien
smaidīgs
un saulei bija pastarītis

es iekrītu tevī, cilvēk, mans.

atļauties sevi nošņāpt ar karameļu mērci

plik plik.
plik plik plik.
Baso pēdu skaņas uz vasaras oļiem, kas sabiruši lauku sētā, vecmāmuļas iedomātā lauku sētā ar šūpuļtīkliem, šūpuļkrēslu zem ābeles un laisku, baltu kaķi uz lieveņa. Nekas tāds nekad nav bijis.

Bet šīpavasar` skaņa apkārtējos Rīgas un Valmieras kvartālos nemaz nepamana un nedzird par vasarām, kuras palikušas, sapņojot zem pļavā iemesta akmens. Citādi jau būt nevar.
Gāja laiki un aiztrieca nenozīmīgo no sava ceļa. Nopurināja gaismas puteklīšus, un citi kā apžilbuši tam sekoja. Jo visiem gribējās savu laiku. Cilvēkiem ir trīs mēneši, bet nekad nav piecu gadu, jo viņiem vienkārši tam nav laika. Un amplitūda samazinās. Ļaudīm ir divas dienas, bet nekad nav divas nedēļas. Piepildītas divas nedēļas, kad esi gatavs kauč uz galvas stāvēt, riskēt, procesā salauzt labo kāju. Bail. Ka procesā būs ieguldīts pārāk daudz laika, bet pēcāk kājas sadzīšana tikai iekavēs dzīvi.

Mirklis tiranizē pat smaidus uz ielām.

plik plik plik.
Pēdas pa slapju zemi no vasaras lietus skan tāpat kā tās no vecmāmuļas dārza. Un tās jau gan man ir. Tāpat kā vasara janvāra pēdējā dienā.

gabarītlielgabali

Piu Piu

Nekā personīga

Apskrubināta šodien ir tuvākā apkārtne un viss tālākais arī. Es biju pirmoreizi Otrās elpas telpās. Nemaz nerunājot par to, ka cenu un klāsta dēļ būs jāgriežas tur biežāk, izlēmu, ka arī pašai vajadzēs turp nogādāt šādu tādu lietu un apģērbu. Labo domu un notikumu vārdā. Un atbrīvotības kā tādas vārdā, jo man nepatīk nogurdinoši drēbju daudzumi, to jau nu gan zina visi. Askētisms kā tāds mūks ar viediem padomiem vienmēr man līdzās.
Un, kur tad vēl kasmanskapī deals, lai tiktu pie savas labākās melnās blūzes, kāda jebkad bijusi.
Un Laura šodien piegādāja Marabou King size šokolādi ar Daim gabaliņiem. Mana sajūsma slēpjas tieši tajā, ka Zviedrijas man tik ļoti pietrūkst, saki, ko gribi. Bet es nesacīšu nekā, jo reizēm klusums ir pilns ne tikai mūzikas, bet arī vārdu.

čubinaš!

Skārienjūtīgie ekrāni

Laikam būtu patīkami tagad izpuņķot savu nākotni. Jo tikai puņķi un asaras nāk prātā.
Šim vakaram ļaujos. Labirints _O_labirinte.