Atgriešanās

Ar Māras Zālītes, Jesaja Berlina esejām un domām par savām maģistra studijām šorīt uzrāvos augšā vēl krietnas pāris stundas pirms bērna. Klabēja datora taustiņi, tika spiesta poga download un glabāti mapē dārgi raksti, kas sniedza cerību, ka atgriešanās ir sākusies.
Es ļoti mīlu savu šībrīža esību. Bet jāpiedāvā. Sevi un savas spējas radošām un varbūt ne tik radošām vietām. Lai mums visiem izdodas.

Pogas izkrita

Laiks. Laiks. Laiks. Draugs tā skrien, skrien un neapstājas. Cilvēki mēdz ilgoties pēc aizgājušiem laikiem, pēc jaunības un adrenalīna sadurtiem pirkstiem. Pēc spozmes un ārišķīgās baudas.

Laiks.Laiks.Laiks. Draugs palīdzēja saprast. Ka būt tagad ir visskaistākais, kas bijis un būs. Es nekad negribētu būt vēlreiz pirms kāda laika. Ak, cik labi būt tagad, bez laika.

Zaķi, kur ir tavas ausis?

Vientulība ir tāds kūstoša parafīna process. Mazajās klasītēs biju ļoti vientuļa. Kas to, lai zin', vai tas saistīts ar mana bērnudārza gaitu neesamību, kautrīgumu vai ar nepiemērotu cilvēku sastapšanu savā klasē. Ir nejaušības un nejaušību arī nav. Katru reizi var paņemt izdevīgāko no šī teikuma.
Man reti bijušas labākās draudzenes vai draugi. It kā jābūt, it kā ir, kāda sola biedrene ir un tad pēkšņi saproti, ka nē, tas nav īstais cilvēks. Un ceļi šķiras.

Pārvācoties uz Liepāju, zināju, ka būsim mēs, nekas cits daudz apkārt. Un pirmo reizi mūžā tas bija drošāk nekā ar visiem it kā ir, it kā nav labākajiem draugiem. Laiku pa laikam iežēlojos. Jo parafīns turpina kust. Tas pil no garenās virsmas un veido parafīna pilis, mākoņus, kas saskaras ar zemi un nekad vairs nekļūs par sveci. Tā ir ar to vientulību. Viņa pārtop citās formās. Laikam jau ir vientuļi cilvēki un tādi, kas nav. Es piederu pie pirmajiem. Un meklēju, kā to pārveidot mākoņos un pilīs. Ja ir pavisam nejauki, tad ir, kas palīdz.

Garāpupa

Iespējams, es gaidīšanu biju iztēlojusies kaut kā citādi. Jā, ar tām puķēm pļavā, siltā vasarā, kleitās un pīpeņu vainagiem galvā. Un vasara jau arī mums bija. Tiksimies gan ziemā, sildīsimies viena pie otras sāniem.

Viņa maina it visu. Veidu un sajūtas, ar kādām es raugos uz citiem cilvēkiem, uz iepazīšanos un atklāsmēm. Viņa jau tagad man tik daudz ir iemācījusi. Šodien pirmo reizi apjautu, ka arī viņa būs mūsu ģimenes komandā, gluži kā to vienā mirklī sapratām par kaķi Oliveru. Un līdz ar šo apjausmu zuda arī pašas pēdējās bailes. Komandā iemācās pusvārdus, spēli un saspēli. Un viņa gribēs saspēlēties, es jūtu.

Vai Ziemassvētkiem šogad un turpmāko dzīvi būs cita jēga?

140 sirdspuksti minūtē

Nekur vairs nav jāskrien, nekur jāsteidzas. Viss mierīgs, un uztraukumi atstāti citai pasaulei un laikam, kas ir ārpus manas saprašanas.

Ir tikai liela un dziļa un patiesa, jā, kas tad tā ir - laime, pārticība vai visaptverošs maigums un sirdmiers?

Liepas smaržo pēc medus kārēm, un jasmīnos lakstīgalas steidz pogot pēdējās vasaras dziesmas.

Atminēties un glabāt.

Andris. Otrā daļa.

Ak, tēti. Mēs kopā tādas lietas būtu darījuši, ja vien… Un tam seko mammas balss: "Ko tad viņš tev būtu iemācījis? Viņš bija neveiksminieks, tas tavs tēvs".

Jo par to tik daudz domāts, un bērna mutē ilgu sparkšķis pāris reižu dzīvē atskanējis gan. Jā, ko tad viņš man būtu iemācījis? Atcerējos, ka Andris nemācēja peldēt. Bērnībā, kad māsīca to jau bija iemācījusies, ļoti uztraucos, ka peldprasme iedzimst, tie ir gēni. Un es arī nekad neiemācīšos. Šī hipotēze tomēr tika apgāzta.

Andris nemācēja arī dziedāt. Vienīgās personas, kas mūsu ģimenē prata dziedāt, biju es un mamma. Bet  Andrim, kā jau laiku puisim, patika reizēm uzvilkt kādu šlāgera meldiņu neritmā. "Mana mīļā zeltene, klausies kā pukst mana sirds, tiki tik, tiki tak". Šādās reizēs man no viņa bija mazliet kauns, jo īpaši, ja viņš to dziedāja ne tikai mājās, slaukot grīdu, bet arī, ejot ar mani uz skolu.

Skola. Pirms mani vecāki izšķīrās, tātad pirmajā mācību gadā, uz skolu mani vienmēr veda Andris. Un man šķiet, viņš ļoti patika manai klases audzinātājai. Andris mācēja pasmaidīt tādu savu kautro lauku puiša smaidu, ka skolotāja Ina dikti pat piesarka. Viņš bija tik vienkāršs, un tas atbruņoja. Un es biju tik kautrs un bikls bērns, no tiem tipiem ar brillēm, kuriem visi dara pāri. Un sapņainām acīm, neveiklām kustībām, kas nemāk noķert tautas bumbu sporta stundās. Mēs tik labi izskatījāmies kopā, es un Andris.

Par tēviem

Viņu sauca Andris. Droši vien sauc joprojām, kaut gan neesam tikušies gadiem un nekā nezinu par Andra šī brīža dzīvi.

Šorīt mēģināju saprast, atcerēties, kā viņš izskatījās, kas mums bija kopīgs un, kas atšķirīgs. Savā ziņā tā bija tāda rīta meditācija, kas aizskāra mūžam svarīgo un jūtīgo jautājumu manā dzīvē - par tēvu.

Viņam bija melni, ļoti biezi mati, kas diezgan agri, manuprāt, sāka sirmot. Kaut gan varbūt viņam tolaik jau bija pāri trīsdesmit, kad parādījās sirmie mati, man tas šķita agri.

Virs augšlūpas viņam bija diezgan pamanāma rēta, bet es nekad neesmu zinājusi, no kurienes tā.

Viņam ļoti patika audzēt ūsas, dažreiz bija arī bārdas un ūsu periodi. Mamma to necieta.

Viņam bija garas kājas, un jaunībā Andris bija labs skrējējs (atšķirībā no manis). Esmu mantojusi viņa garās kājas.

Andrim bija slaida miesas uzbūve, kaut gan atsevišķos dzīves posmos, viņš mēdza kļūt druknāks.

Viņš uzauga laukos, bet alka pēc pilsētas. Es uzaugu pilsētā, bet alkstu pēc laukiem.

Viņš bija vienkāršs. It visā, kā jau lauku puisis.

Viņš necieta kaķus, jo tie meta spalvu, jo īpaši, dzīvojot pilsētā. Es dievinu kaķus.

Man šķiet, ka viņam nebija mīļāko ēdienu, bet viņš daudz dzēra pienu, ēda biezpienu un gaļu (atšķirībā no manis). Viņam bija lieli, veselīgi zobi, bet viens zobs ārpus rindas (tāpat kā man).

Un no visiem sporta veidiem Andrim visvairāk patika skatīties futbolu, kas nav pats tipiskākais latviešu vīrietim. Mammai tas riebās.

Viņam patika iedzert kopā ar draugiem, kaut gan nevienu no viņa draugiem es nekad netiku redzējusi, iespējams tāpēc, ka mammai viņa "pudeles brāļi", kā viņa tos mēdza dēvēt, riebās un uz mājām tie netika aicināti.

Savu brīvo laiku Andris pavadīja, tīrot māju, skatoties televizoru un mazliet laika pavadot kopā ar mani. Jā, viņš bija nenormāls pedants, un man ir aizdomas, ka viņa dzīve nebija pārāk interesanta.

Andris bieži vien nesaprata mani, jo man patika sapņot un filozofēt, uzdot viņam jautājumus par nāvi, dzīvi, tauriņu un kukaiņu izcelšanos un, kad es viņam stāstīju, ka kļūšu par veterinārārsti vai rakstnieci, viņš par šīm vēlmēm nebūt nebija sajūsmā. Es nekad tā arī neuzzināja, par ko tad viņš būtu gribējis, lai es kļūstu.

Andris un Anita izšķīrās, kad man bija aptuveni 7 vai 8 gadi, iespējams, tā bija vasara, un rudenī es sāku iet otrajā klasē. Mēs ilgi ar viņu mēdzām tikties zem lielā ozola parkā, netālu no mūsu mājām. Un es atkal spēlējos ar lapām, uzdodot muļķīgus jautājumus, kamēr viņi ar mammu strīdējās vai pārrunāja nebūtiskas, praktiskas lietas.

Pēc kāda laika tikšanās kļuva aizvien retākas, mamma vēlējās, lai iemīlu viņas jauno draugu kā tēvu, un es biju apjukusi. Tētis gribēja, lai mīlu tikai viņu. Man šķiet, ka vienu reizi es viņam pateicu, ka mīlu abus vienlīdzīgi. Es domāju, ka viņš bija vīlies manī. Tikšanās kļuva aizvien retākas, līdz izzuda pavisam. No radiem mamma dabūja zināt, ka viņš dzer aizvien vairāk un viņam ir sieviete (kas pēc pāris gadiem dzemdēs, iespējams, viņa, iespējams, kāda cita vīrieša bērnu, Dāvi).

Vairākus gadus es Andri netiku redzējusi. Kad mācījos 8. klasē, reiz pagāju viņam garām autobusa pieturā, viņš mani neatpazina.

Kad mācījos augstskolas 2. kursā, Lieldienās netīšām sastapu viņu pie savas tantes. Andris bija piedzēries, ieradies paprasīt naudu. Līdzi viņam bija mazais Dāvis. Ne toreiz, ne tagad neesmu izjutusi ar zēnu jebkādu saikni. Andris sacīja, ka viņam ir ļoti skaista meita un muļķīgi smaidīja. Un aizgāja. Līdz šim brīdim, nu jau sešus gadus, neesmu viņu redzējusi.