Nesoli man neko lielu. Man nevajag. Šī ir tā mazā sērkociņu kastīte, tajā es dzīvoju. Tu vari paņemt savas mantas un pārnākt pie manis. Imants Ziedonis.
Kādreiz mana sērkociņa kastīte plānā paredzēja kļūt maiga, saudzīga un veselīga. Tajā būtu pietikušas vietas sulīgiem sapņiem, cilvēkiem un domām. Viss manis pašas radīts, izaudzināts un mīlēts.
Es nezinu, kā, lai raksturo to kārbiņu, kas veidojas tagad. Cietības pakāpe mijas ar žēlumu, skumjām, un, kas pats nesaudzīgākais, reizēm arī ar vieglām dusmām. Tad noārdās mazie jēdzieni, es saredzu tikai telpas lielo krāsu plankumus,kuri paši uzbāžas, nevienam jau tos patiesībā nevajag, neviens negrib.
Pēdējie soļu uz ir un varbūt. Pēdējie malki no mana trauka, kurš virpojas ar tēlnieka meistarīgo roku palīdzību.
Pastkarti no Armēnijas? Uz pastkartēm nav atpakaļadreses, bet man tur arī nebūtu, ko rakstīt.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru