Līganā āra bērzā,
Vālodzes šūpulītis
Šūpulī ligo lēni,
Dzelteni vālodzēni
Līgojas bērza zari,
Zaros skan putnu rīti
Izšūpos dzimtā mala,
Man mazu vālodzīti
Skries mana vālodzīte,
Pakalnu klaigātāja
Sauks mani atkal mājās,
Pasaules staigātāju
Pēc trīs dienu izietās jūras saules, ar rītiem, kuri mostas blakus tavai sirdij tieši tādās krāsās, kādas vēlies ieraudzīt, bet patiesībā nemaz nenojaut, neviļus jāvaicā: Vai ir dzīve pēc pārgājieniem?
Ir tās perfektās simetrijas. Nepietrūkst ikdienišķība, rutīnas, kaut kādi tikumi, ceremonijas un, kas pats svarīgākais, lietas. Ceremonija ir ikdienas rīta duša. Lietas, kas mums apkārt - sākot ar jaunu drēbju kārtu, kad vecā apnikusi. Ikdienišķībā pie pakauša elpo benzīna cenu kāpums. Grūti pierast pie klozetpoda šajā brīdī.
Un var būt tik skaisti un vienkārši bez nekā. Ērkuli uz galvas, salšanu naktīs un dūmu smaku visu laiku. Bet ir kaut kas zeltīti dārgakmenīgāks. Sajūtas par sirdi ar sirdi. Es nevaru pateikt, kur tās piedzimst - laikam kāpās pie putnu ligzdām. Un laikam vējš tās atpūš pie kājām un noliek tā, ka nevar pāri pārkāpt. Ir jāpaceļ un jāpatur, kur liksies. Un tad tu vienkārši iemīlies.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru