Es daždien pat nobrīnos, ka atklājas - ir personas, kas šeit ieceļo, lai paskatītos, ko tā šmilze sarakstījusies, par ko atkal sadomājusies.
Bet zini, kas ir? Ai, nekas.
Es šausmīgi saviļņojos tiktikko, pavēru šo lapu un gribēju ko rakstīt. Par garajām balles naktīm, kad var laisties murskuļainās taktīs ar kājām un vārdiem. Par Gada studentiem un studentēm, kaut vai tiem ar bronzu. Par Stokholmas elpu pie pakauša. Par asarām, kaut virtuālām, par atzīšanos, ka ir asaras no septītās klases pazīšanās stāstiem. Senie stāsti ar rūsiņu. Bet rūsa nepelē, tāpēc arī var atļauties raudāt.
Un par cilvēkiem. Ak. Sarakstā "cilvēki" jāpievelk kaut kas no sirsiņām. Ne jau rītdienas dēļ.
zieds piedzima šodien
smaidīgs
un saulei bija pastarītis
es iekrītu tevī, cilvēk, mans.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru