Iekrist lielā, jā, lielā un mātišķā pļavā. Aizslēpties ar rudzupuķēm, magonēm, veselām un kuplām, aiz madaru pulkiem un negantajām, ugunīgajām gundegām.
Mans iekšējais puķubērns katru rītu un vakaru notrauc vienu asaru par savu nepilnvērtīgo eksistenci pilsētas akmeņu pļavās. Un nav jau tā, ka pierod. Nav tā, ka riebjas. Vienkārši apklusis maigais un iekšējais smiekls. Bet tam līdzi aiziet viss pārējais, tas, ko nevar nopirkt par naudu. Tas, kādēļ nav vērts palikt, lai to pelnītu - jo par to nevar nopirkt neko tādu, kā dēļ būtu vērts dzīvot.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru