plik plik.
plik plik plik.
Baso pēdu skaņas uz vasaras oļiem, kas sabiruši lauku sētā, vecmāmuļas iedomātā lauku sētā ar šūpuļtīkliem, šūpuļkrēslu zem ābeles un laisku, baltu kaķi uz lieveņa. Nekas tāds nekad nav bijis.
Bet šīpavasar` skaņa apkārtējos Rīgas un Valmieras kvartālos nemaz nepamana un nedzird par vasarām, kuras palikušas, sapņojot zem pļavā iemesta akmens. Citādi jau būt nevar.
Gāja laiki un aiztrieca nenozīmīgo no sava ceļa. Nopurināja gaismas puteklīšus, un citi kā apžilbuši tam sekoja. Jo visiem gribējās savu laiku. Cilvēkiem ir trīs mēneši, bet nekad nav piecu gadu, jo viņiem vienkārši tam nav laika. Un amplitūda samazinās. Ļaudīm ir divas dienas, bet nekad nav divas nedēļas. Piepildītas divas nedēļas, kad esi gatavs kauč uz galvas stāvēt, riskēt, procesā salauzt labo kāju. Bail. Ka procesā būs ieguldīts pārāk daudz laika, bet pēcāk kājas sadzīšana tikai iekavēs dzīvi.
Mirklis tiranizē pat smaidus uz ielām.
plik plik plik.
Pēdas pa slapju zemi no vasaras lietus skan tāpat kā tās no vecmāmuļas dārza. Un tās jau gan man ir. Tāpat kā vasara janvāra pēdējā dienā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru