Par pasaules galu un citām nebūšanām

Nebūšanu šajā stāstā nebūs. Pirmkārt, sirsnīgi un patiesā priekā sveicu jūs visus, kas tika tālāk par vakardienu un pārdzīvoja vēsturiskās maiju kalendāra beigas!
Laikam atkal reiz jāatzīst vājuma brīži - gaidīšanas nemaņa pēc vasaras un nekā-nebēdāšanas pļavas, šoreiz ar Sigur Ros, ja var ticēt mediju telpai. Būtu gribējies gan pirmo reizi mūžā viņus klausīt Islandē, kā teiktu Gundega, tomēr Latvija ir tik ļoti mazā, zaļā Islande, ka, iespējams, šis ir vairāk nekā šobrīd varu vēlēties.

Šobrīd vispār pati sev esmu kaut kas daudz vairāk nekā spētu iedomāties. Klausos, ausi pieplakusi pie sevis, un dzirdu tikai mieru un trīcošu, ķiršu marmelādē iebirušu laimes nopūtu.

Noliec dzīvi priekšplānā, nevis ēnā aiz savām gaidām.
Paldies, darīts. Tāpēc arī Ziemassvētki šogad smaržo citādi. Pēc mīlestības

Kailums

Man šķiet, es šodien pirmo reizi mūžā kāda cilvēka priekšā izģērbos.
Ne jau tajā fiziskajā manierē, kad kājās vairs nav bikses.
Tas bija briesmīgi. Briesmīgi bija piedāvāties sevi izģērbt. Bet tam sekoja tikai milzīgs plūdums, kas cēlās taisnā ceļā no vēdera iekšienes, ieskrējās, leca un kūleņiem vien pārtapa vulkānā. Un asarās.
No šī brīža es ticu, ka ir iespējams viss.

Lāsēns

Pat vienā dienā ir tik daudz, par ko raudāt. Traki.

Bez atkāpēm

"Tomēr mēs nekad nebūsim pilnība. Un nekad nespēsim piedot sev to, ka neesam ideāli".
made by Ilze, tālajā 2008.gada rudenī

"Jāsteidz dzīvot, lai satiktos".
gads 2009

"Sirdij grūti. Rūpēties par asins cirkulēšanu, vienkāršiem izdzīvošanas faktoriem un vēl piedevām vilkt cilvēku kādā pareizā virzienā kaut kur".
2010. gads un maijs

"Es kaut kur debitēju. Lielajā dzīvē".
Septembris, 2011

"Man kauns atstāt tukšas lapas. Jo koki cieš".
2012

Apkure un siltākas domas

Cilvēks ir gurķis. Gurķi satur aptuveni 96% ūdens, cilvēks sastāv, visticamāk, no tikpat liela apjoma atmiņām.

Piektdienas. Ierušināties. Gaidīt azotes brīdi. Garajām nedēļām pienākas gaidīšanas brīdis, lai pēc tā pavisam nevainīgā acu mirkšķināšanā un plaukstošā smaidā teiktu: "čau!" => tas [ne]parasti.
Dvēsele plīst kā cidoniju sula savā stiklotā traukā. Bāli matēta pielīp pie lāsmainajiem, glāžotajiem stūriem. Un pil savā skābajā manierē.

Man ir silti. Bet es tāpat gaidu azoti

Nestāsti man gadalaiku

Es nezinu, kā būtu, ja es nāktu mājās
Ar vienu tukšu lapu uz skropstas stūra
Kūš pūš
Purina skropsta nost

Nāc mājās, un es nezinu
Par sekošanu tukšām lapām
Čirkst atsaukšanās
Un gruži skropstās no aizdzīšanas

Pēdējā liekšķere
Gruži prom
Skropsta notrīs
Lapas pierakstītas

divi zvani un kuprītis

Un, ja nu tiešām reiz ir aiziets nepareizajā virzienā, ko tad? Vai to jelkad būs iespējams izlabot? Un, cik tad maksās zaudētais laiks mūža vienībās? Un tad cilvēki - vai cilvēki sastapsies, ja aizgājuši uz nepareizajām pusēm, pa pļāvumiem, klupuši pār saknēm un locījušies zem pazarēm. Nejēdzībā trausla atskārsme

24

Divpadsmit reiz divi pēc vietējā laika tuvojas. Šogad gaidu citādi. Šogad es izaugšu citādi.

Diena pēc šodienas

Man šķiet, man nevajadzētu nodarboties ar šādiem un līdzīgiem savas zemapziņas tapsēšanas mēģinājumiem. However, citādāk es nespēju. Klausīties naktī no svētdienas uz pirmdienu tieši un vienīgi Kings of Convenience, kurus citos apstākļos parasti piemirstu. Bet, iespējams, ka viņi šobrīd ir vienīgie, kuri spēs mani vēl aizvest atpakaļ pie miega. Jo gulēt gribas tik ļoti, tomēr klusās bailes, kas piemeklējušas pēc trim skaļām festivāla dienām, spēcīgi triecas pret smadzenēm, mazliet slāpē sirds pukstus arī. No pūļa vienatnē. Un tad grūti izturēt to pilno gaisu istabā, kurš laužas iekšā, ir tik daudz, ko elpot, bet gribas labprātāk dalīties ar kādu šajā gaisā. Jāelpo klusi. Un jāmēģina aizmirst tās balsis, kuros runā pārmetumi. Dari, izdari. Līdz galam un pavisam. Un tad arī - nedari vairs šo un to. Pieņemt lēmumus, pildīt solījumus un īstenot apņemšanās. Un, nē, tā nav tikai pirms/dzimšanas dienas labo, darāmo darbu liste. Gribas citādāk. Pa savam. Tā, lai nesāp ne pirms, ne pēc.

Puķains un augusts

Zied tavas sestdienas un svētdienas. Uzziedējusi vasara dzīves lielākajā pārgājienā, sagaidīts tā noslēgums. Palaidu smiltis un jūru prom, lai atpūšas no manas klātesamības. Mēs esam atpakaļ lielpilsētas džungļos, teiktu Daniels. Džungļos arī ir puķes, pilsētnieciskās, lauka magone iemainīta pret dālijām un gerberām. Nestrīdos ar tām, pieņemu un laipni ielieku vāzē.Ja nav nekā cita, iztiek ar to, kas ir. Pēdas smilkst par nespēju un neuzdrīkstēšanos vairs mērot lielos, nopietnos gabalus, tagad tām pienākas tikai tuvākas pastaigas līdz Miera, Brīvības un Kalnciema ielām dažādās trajektorijās. Mazliet varbūt pat aizvainojums, ka neko vairāk nespēju. Šodien mums bija iepirkšanās - trīs kleitas trim rudzupuķēm. Un pirmā vasaras siera kūka no pašu rokām izveidota, kuras ceļā šķīda mellenes pret virtuves grīdu, gāzās glāzes, un sārtais vīns meklēja brīvību no tām. Un diena tāda buržuāziski izšķērdīga, kādreiz pat sapņos nerādītos. Neviļus pie manis pienāca atmiņa par mazajām dienām, kad puspiepilsētas dzīvoklī mitinājos ar mammu un brāli. Acu priekšā šūpojās vakari, kad devos pie virtuves plauktiem un vienīgais, ko tur atradu bija maize, kurai uzziedu pa virsu majonēzi. Tobrīd tas garšoja tikpat balti un gaisīgi kā tā siera kūka 5.augusta svētdienā. Varbūt pat labāk. Bez rūgtuma. Kaut gan majonēzi kopš tiem laikiem es vairs neēdu.

Uz kāpām pūš karstas smiltis

Es sēžu kā vientuļa beciņa skujkoku mežā un virs manas galvas kūko dzeguze savu vismaz trīsdesmito vasaras dziesmu. Sauc sauli, sauc pasauli, uzrunā katru svešinieku uz "Tu" cerībā, ka spēs iegūt patiesu draudzību, kurā pat ērkšķi plīvotu ar margrietiņas vieglumu. Kāpēc es nespēju uzlūkot lietas to pirmatnējā vienkaršībā? Neskatīties tām garām, bet tieši acīs, lai saprastu, ka šodienai nav nekāda sakara ar ēnām, kuru figūrās jāizzīlē patiesā priekšmetu forma. Nepamet sajūta, ka nepiederu nekam, nevienam un pavisam noteikti ne šai pasaulei. Uh, kā velkas mākoņi pat virs mājīgākajiem namiem ar smaidīgākajiem cilvēkiem. Nogremdēt savu uzsvaru uz pasauli. Ļaut, lai izkūst ledus un iepil upē, kas aiznes uz jūru. Mūsu jūru. Vēl 22 dienas, kurās atrast atbildes.

Monologs

Klusējošās lapās, kuras neatbild neko pretim. Velc zīmuļu švīkas savām trīcošajām, mazliet neveiklajām rokā, uz kreisās vidējā pirksta mirdz Namejs. Turpat netālu sarkanbaltsarkans un tādas pašas krāsas Lielvārdes josta. Uzsaucu smieklus ceturtajam galdiņam pa labi!

Pusmēness stāsts

Rokas ieloka puķainu audumu baltā krāsā ar sīksīkām ziedu rindiņām. Tiek piediegtas malas, ievērts jauns diegs adatā, un savu formu iegūst rombs. Puķains audumromba auskars. Tas ir tāpat kā domāt vārdu bērniem, kuri vēl nav pieteikušies, bet, kurus jaunie vecāki, sapņojot izdomājuši. Reizēm gribas iekrist baltā, smilkstošā palagā, kas apbērts no tīriem miltiem. Aplipt kā Ziemassvētku eglei un būt par miltu maisu, kas nācis no palaga. Iegaumēt svilpiena skaņu, kas pīkst gar ausīm kritiena brīdī. Brīdī pirms deguns sasniedzis balto miltu kārtiņu. Katru dienu notiek tas lēnais lidojums uz palagu. Un tad pienāk brīži, kad tas sasniegts. Un vienīgais, ko tad nākas just ir tīra aplipšana ar to, ko lēnajā lidojumā gaidīju jau sen - kāds miltus no tavas sejas nopūš tik rūpīgi, ka pat matu šķipsna nesakustās. Kāds kuram sanāk. Tāpēc ir vērts krist.

Atzīšanās sapazīšanās

Sadzerties drosmi. Pateikt sev spogulī taisnību. Un pārstāt muļķoties, ar to nedomājot klaunu degunus. Long way to go.

Runā Rīga

Pareizs laiks 23:33, ārā spējīgi krāšņojas vasarīgi pavasarīgs lietus, piedevās piedāvājot arī zibeni un pērkonu. Tas, lūk, ir serviss. Kādreiz man šādos laikapstākļos labpatikās noraudzīties no krēslu un galda kāju apakšas. Nu jau tie laiki garām, tāpat kā tie, kad baidījos sveicināt vecās kaimiņu tantes, dzīvojošas Jelgavas Dambja ielas 2 daudzdzīvokļu mājas namā. Šodien es baidos no rīcībām, kuras tiktāl spētu ietekmēt manu rītdienu, ka nekas vairs nebūtu atgriezenisks. Saproti, kā es to domāju? Piemēram es dzīvoju uz nelielas salas, kuru no citas salas nošķir krauja. Kādu dienu es gribu doties sēņot uz to otru salu, bet, lai tas notiktu, man jāpārlec pār krauju. Es zinu, ka to varu. Tāpēc atvados no sava labākā drauga, ar kuru mitinos uz savas kraujas [pirmās kraujas] un lecu. Nonāku otrā pusē, atskatos un ieraugu, ka daļa no kraujas malas ir atlūzusi, bet aiza tik liela, ka nepastāv nekāda iespēja aizlēkt atpakaļ. Es raudu, kliedzu, skraidu gar krauju, tomēr nekas nelīdz - es nekad vairs nenokļūšu atpakaļ pie sava labākā drauga. Lūk, no šādām situācijām man ir bail. Arlabunakti, mans murdošais lietus. Paliec sveika, Grieķija, es turēšu īkšķus par Tevi.

man patīk klusēt, lai noskaņotu savu iekšējo orķestri

Sveiki, labrīt šai saulē. Kas tā ir tāda un, kāpēc tā spīd man tieši sejā? Sveiki, šodien pasaulē ir nācis jauns cilvēks. Kā katru dienu - līdzsvaram un organiskajam cilvēces pacēlumam. Bet šī ir egoistiski labā sajūta, sveicienus saulei sacījis cilvēkbērns, kuram ir lielāks potenciāls kļūt par kaut ko īpašāku, un es dzīvošu, lai tā būtu. Man nav īstu bilžu no jaunās mājvietas, bet tā silda, tā ražo vitamīnus, tā kopj skaisto un iztīra raupjo. Tā ir burvīga vieta Ilzes noplukušajai dvēselei, kuras papēži saberzti meklējuma un ceļa smiltīs. Istabā skan vijoles - viņām vienalga, kāds tām vārds, viņām ir saturs.

Svētdiena no marcipāna

Saldas, gaišas un patmīlīgas spīd zilās, krāšņās debesis. Tūliņ atnāks Harmonija ar piena paku padusē, tūliņ sāksies un turpināsies svētdiena ar autoskolu, kafiju un citiem dzīves labumiem.
Dokumentālists.

Mēs ejam līdzi katrs savam laikam, sekoju pa pēdām savam. Sekoju pa pēdām savām pārvērtībām. Solis uz priekšu, divi uz priekšu, viens atpakaļ.Mīņāšanās, bet kustos trajektorijā --> turp, ne kurp? [kā tas bija pirms mēneša]

Sveiks un sveiks

Krāšņās pārvērtības tiem, kuri kā pāvi, lepni un neaizskarami tās pieņem. Ak vai, cik pelēkas tās var kļūt, ja ieskrienas tādā kļūdainā žēlumā pret sevi, pasauli un vienu uz priekšu pagrieztu stundu. Šovakar, ceļojot pa Vecrīgu kopā ar Lauru, atskanēja puksts:"Mums jau tā ir maz laika, kāpēc man vēl jāpagriež par stundu uz priekšu tie rādītāji?" Tomēr šis ir nepraktisks laika zudums, virspusējā līmenī. Noteikti, ka zaudēju vairāk, iemitinot vārgās domas sevī, kas tālāk atkal ieperina "tīstīkļa sajūtas" un "neaiztieciet mani" pasauli.
Debesis bija krāčainas, spodri zilas, kā tad, kad pirmo reizi viesojos šoruden Briselē. Un vējš noteikti ir uzkrītošākais valdzinātājs, kādu jebkad esmu sastapusi. Šonakt gribas runāt ar piekrastēm, moliem un pretvējā dzimušajiem putniem, kuru baltie vēderi atspīd nakts apgaismojumā.
Aija, Anete un Vīlandes iela. Vai rīt es sacīšu "Jāvārdu" šai kombinācijai un, vai Ilze tagad būs daļa no klusās Rīgas centra būtības? Kaut kas liek domāt, ka būs.
Un kāds ar kādu vairs nebūs nekad. Mums atspēlējas mūsu pašu izliktie slazdi, kā bērnībā zem paklāja saslaucītās smiltis, no kurām negaidot izaug tieši negantākās nezāles.
Drīz būs laiks atplēst vēstuli.

mens un derīns.

menderīn. Auksts, auksts pēcsvētku saltuma virpulis, kas uzdzen tādu kā decembra dvaku, valda gan ārā, gan iekšā. Būtībā vienīgais, ko šobrīd spēju izdarīt, ir drillēt pēc kārtas dažādus "4 month; 9 month" vecus National Geographic video zem biezās segas, stūķēt sevī iekšā tēju un dedzināt sveci no abiem galiem (nesanāca).

Man ir problēma. Tiklīdz es vēlos publiskajā telpā izteikt kādu savu pārdzīvojumu, sašutumu vai vienkārši domu uzlidojumu, es to...vairs negribu. Tas, iespējams, varētu kalpot par vienu no iemesliem, kāpēc es nekad nekļūšu par labu žurnālisti. Pārāk daudz emocijas, pārāk maz racionalitātes un pacietības.

Tāpēc savu ierakstu nobeigšu ar sākumā ietverto domu - man salst. Šonakt mugurā līdztekus biezajām vilnas zeķēm, garajām pidžambiksēm sūnu krāsā, par kurām mani apskaustu katra ome, un diviem džemperiem, es uzvilkšu trešo. Aukstums nenāk brēkdams, viņš nāk klabinādamies.