menderīn. Auksts, auksts pēcsvētku saltuma virpulis, kas uzdzen tādu kā decembra dvaku, valda gan ārā, gan iekšā. Būtībā vienīgais, ko šobrīd spēju izdarīt, ir drillēt pēc kārtas dažādus "4 month; 9 month" vecus National Geographic video zem biezās segas, stūķēt sevī iekšā tēju un dedzināt sveci no abiem galiem (nesanāca).
Man ir problēma. Tiklīdz es vēlos publiskajā telpā izteikt kādu savu pārdzīvojumu, sašutumu vai vienkārši domu uzlidojumu, es to...vairs negribu. Tas, iespējams, varētu kalpot par vienu no iemesliem, kāpēc es nekad nekļūšu par labu žurnālisti. Pārāk daudz emocijas, pārāk maz racionalitātes un pacietības.
Tāpēc savu ierakstu nobeigšu ar sākumā ietverto domu - man salst. Šonakt mugurā līdztekus biezajām vilnas zeķēm, garajām pidžambiksēm sūnu krāsā, par kurām mani apskaustu katra ome, un diviem džemperiem, es uzvilkšu trešo. Aukstums nenāk brēkdams, viņš nāk klabinādamies.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru