Runā Rīga

Pareizs laiks 23:33, ārā spējīgi krāšņojas vasarīgi pavasarīgs lietus, piedevās piedāvājot arī zibeni un pērkonu. Tas, lūk, ir serviss. Kādreiz man šādos laikapstākļos labpatikās noraudzīties no krēslu un galda kāju apakšas. Nu jau tie laiki garām, tāpat kā tie, kad baidījos sveicināt vecās kaimiņu tantes, dzīvojošas Jelgavas Dambja ielas 2 daudzdzīvokļu mājas namā. Šodien es baidos no rīcībām, kuras tiktāl spētu ietekmēt manu rītdienu, ka nekas vairs nebūtu atgriezenisks. Saproti, kā es to domāju? Piemēram es dzīvoju uz nelielas salas, kuru no citas salas nošķir krauja. Kādu dienu es gribu doties sēņot uz to otru salu, bet, lai tas notiktu, man jāpārlec pār krauju. Es zinu, ka to varu. Tāpēc atvados no sava labākā drauga, ar kuru mitinos uz savas kraujas [pirmās kraujas] un lecu. Nonāku otrā pusē, atskatos un ieraugu, ka daļa no kraujas malas ir atlūzusi, bet aiza tik liela, ka nepastāv nekāda iespēja aizlēkt atpakaļ. Es raudu, kliedzu, skraidu gar krauju, tomēr nekas nelīdz - es nekad vairs nenokļūšu atpakaļ pie sava labākā drauga. Lūk, no šādām situācijām man ir bail. Arlabunakti, mans murdošais lietus. Paliec sveika, Grieķija, es turēšu īkšķus par Tevi.