otrdiena, 2012. gada 1. maijs
man patīk klusēt, lai noskaņotu savu iekšējo orķestri
Sveiki, labrīt šai saulē. Kas tā ir tāda un, kāpēc tā spīd man tieši sejā? Sveiki, šodien pasaulē ir nācis jauns cilvēks. Kā katru dienu - līdzsvaram un organiskajam cilvēces pacēlumam. Bet šī ir egoistiski labā sajūta, sveicienus saulei sacījis cilvēkbērns, kuram ir lielāks potenciāls kļūt par kaut ko īpašāku, un es dzīvošu, lai tā būtu.
Man nav īstu bilžu no jaunās mājvietas, bet tā silda, tā ražo vitamīnus, tā kopj skaisto un iztīra raupjo. Tā ir burvīga vieta Ilzes noplukušajai dvēselei, kuras papēži saberzti meklējuma un ceļa smiltīs. Istabā skan vijoles - viņām vienalga, kāds tām vārds, viņām ir saturs.
Abonēt:
Ziņas komentāri (Atom)

Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru