mēs tagad provocējam sevi

Ir tā pirmssvētku depresija, kura mani, personīgi, piemeklē katru gadu. Citgad ir iemesls, citu - nemaz nav, bet draudzene vai nedraudzene ar vārdu uz burta "D" prom aizsteidzas ne agrāk par 25. decembri.
Tā ir tā miklo acu sajūta, kad viss mazliet smeldz, kaut kā tā kā žēl. Jo ir brīnumi. Un tie čukst un piesaka savu klātbūtni turpat baltajā sniegā. Tomēr ne vienmēr jaudāju viņus pacelt. Kauns, ka tā.
Ja decembris būtu bez sniega, tikvien kā palmu ielokā, hmm, kas zina, varbūt tad tie brīnumi sērfotu kādā pludmalē un viņiem nebūtu man laika. Un otrādi.

Es vakar sarakstīju uz piparkūkām novēlējumus. Tiem cilvēkiem, kas man apkārt. Un tā pie manis atnāca Ziemassvētki. Jau pa otram lāgam.
Mans klusums nesauc, viņš tāds drošs un stabils par savu vietu un vārdu.

Mazā bilžu rāmītī
man ir bilde tava.
Citas bildes pasaulē
man tik skaistas nava.

Tur ir tāds kā novakars,
saule laižas slīpi,
zelta pienenes tu spraud
kafijkannas snīpī.

Tā kā galvā skan, kā nerimstas. Lai brīnumi nāk pa vienam vien un klauvē pie atvērtajām durvīm. Hehe

Viņa smejas, rosās un atgriežas

Vakar mans kursa biedrs Artūrs iebikstīja skype vidē nelielu pārmetumu par to, ka pēdējais ieraksts manā blogā ir 30. martā veikts. Wuh, taisnīb, kas taisnība. Slinkots gan šajā laikā nav, tomēr attiecīgajā virzienā piestrādāts ar` nav. Vispār pabrīnījos, ka še kāds ko arī izlasa. Nešķita jau nu populāra vietne un mārketings arī nekāds dižais nav piemeklēts.
Katrā ziņā ar mani viss ir kārtībā. Esmu iekšā jaunā mācību gadā, kā smejies, pēdējā, kas, citējot 2. kursa meiteni Kristīni, "Ir pavisam cita pasaule". Tā gan, piemēram, lekciju sadale un izkārtojums un brīvais laiks kā tāds. Septembrī man nav nevienas lekcijas, tomēr jau tagad skaidri apzinos, ka jāliek ausis un acis pamazām uz to BD. Un, protams, rakstīšanas vēlme mani šogad aizķērusi tā pavairāk nekā citdien, tāpēc mērķēju padarboties šādos tādos portālos, lai ienāk kāds grasis un prieks sirdij arīdzan, patiesībā gan sirdij un pirkstiem un domām.
Īstenībā ir ļoti grūti, ko sacīt, jo rakstot vienu teikumu, esmu nepārtrauktā domu uzvirmojumā jau kur citur. šobrīd ļoti aktīvi domāju par vides lietām un atkritumu izsaimniekošanu. Gribu par to rakstīt gan ES-mājai, gan arī pielikt zīmītes savā koju dzīvoklī uz atkritumu vietnēm: vienu sadzīves atkritumiem un otru-metālam, pet pudelēm, polietilēnam un papīram, jo šādā formātā tos iespējams šķirot pie koju atkritumu tvertnēm pagalmā. Darīts, tas nu ir izdarīts.

Visai šai vides lietai mani jau ilgstši pieaistījuši gan Vides Fakti, gan veģetārisma padarīšana, bet šogad jo īpaši Baltic International Summer School. Jo mēs bijām dabā 2 nedēļas un radījām savu pasauli pārsteidzoši labāku, es vismaz to darīju, audzināju sevi par labāku cilvēku.

Kaut kas, kas pilnīgi noteikti nav jālasa nevienam

Katrs no mums ir versija. Versija kaut kam jaunam un vēl neatklātam, tāpēc mēs katrs pats sev esam atklājējs. Visi grib būt kaut kas vairāk par atkritumiem šajā pasaulē, kas varbūt, bet varbūt netiks nodoti otrreizējai pārstrādei – dzīvei pēc nāves. Nav galvojumu, nav garantiju. To nesniedz ne reliģija, ne kāda sociāla kopiena. Vari ticēt brīnumam visu mūžu un tomēr nekad nepametīs sajūta – ja nu viss ir maldi un māņi? Ja nu es esmu tikai izmēģinājuma cepuma iepakojums, kurš nonāks lielajā izgāztuvē – nevienam nevajadzīgs tūkstošiem gadu kā sapelējusi ievārījuma burciņa no omes pērnā gada zemeņu ražas vārījuma. Ak.
Pamazām jāsāk skaitīt tie kilogrami sūdu, pa kuriem esmu staigājusi savas dzīves laikā un pa kuriem vēl staigāšu. Priekā!

.

Iekrist baltā miltu pakā un aplipt, noslēpties un būt lielam baltumam. Tu jautāsi, vai jūtu pavasari? Jo šodien viņš atnāca uz mūsmājām. Bet, nē, šodien es viņu vēl nejūtu. Debesis pārāk zilas, it kā piekarinātas. Diena virza un stumj tevi uz priekšu, jo, redz, viņa nevar beigties, ja esi "iesprūdis" kaut kur un netiec līdzi pārējai pasaulei un tās laikam.
Bet Rīga šorīt bija brīnišķīga.

Grauds pa upi peld

Dzīvei nepatīk, ka viņu baksta un stumda.

Šorīt pamodos, kā mazais māršmelovs, labi izgulējies. Piektdienas esamība man vakar bija gluži vienaldzīga. Toties šorīt es skatījos Simpsonus un smējos par visiem stulbajiem jokiem, jo man tik ļoti patīk būt cilvēcīgai un uzjautrināties par neko, par kaut ko muļķīgu.
Es ļauju visam plūst, nelieku virzienus, netaisu balstus vai sprostus. Pirms kāda laika ļoti sāku satraukties par šo plūšanas īpašību sevī. Jo man ir daži tādi gudri draugi, kas allaž man saka aptuveni tādus tekstus: "Ilzīt, tās meitenes, kas nezina, ko grib, dabon to, kas paliek pāri" vai "Ilzīt, neļauj lietām iet pašplūsmā". Vai pašplūsma mani galu galā nobeigs, iznīcinās?

Es saku lielo Ne-e. Un kāds teiks - nekur tālu jau neesi tikusi ar to plūšanas mākslu. Bet es savādāk negribu un nevaru.
Un vēl tā pagaidām - esmu uz klaidonīgās nots. Hōbōs. LuLuLu, Lullaby, I love You un tā tālāk un tā joprojām.
Vaļējām acīm sapņoju par savu praksi "Vides Faktos", par 19., 20. martu Liepājā un šo to un visu ko. Mazie laimes velniņi nāk pie manis bariem vien.

Svilpo!

detaļu pie detaļas neliksi, pie zinības netiksi

Man ir foršs kurss, kas saucas "Multimediji". Šodien iepazīstinu ar dažiem saviem darbiņiem iz sērijas Gimpojumi. Enjoy, my friends!
Tiem, kas nezina, kas ir Gimps --> http://www.gimp.org/downloads/

žēlīga diena

Iedomājies, Tu pārnāc mājās un saproti, ka neko sakarīgu izdarīt nevari. Ne jau tā baigi aiz laba prāta, vienkārši iekšā sēž tāds viens ņerga, kas saka: "Man sāp galva. Man nav spēka. ŅAŅAŅA". Un tai ņergai šausmīgi patīk pažēlot sevi un esošo situāciju. Vēl vairāk - viņa ieritinās segā, skumjām suņa acīm raugās kaut kur tālēs un ik pa laikam nopūšas. Jā, vēl paklausās kādu skumjāku meldiņu, lai tā sirds velkas čokurā uz nebēdu.
Un tad piedevām pienāk badīguma brīdis, kad par sevi manīt sāk ne tikai galva, bet arī vēders. Un makā ir 60 santīmi. Tu aizej un iegādājies biezpiena sieriņu Kārums, kuram Tornī šobrīd ir akcija - 18 sant. gab, tāpat aizslīdi līdz veikalam pidžambiksēs, jo ņergam jau vienalga, kas kājās. Un izdzer Maccoffee strong, to, kuru Mahimā šodien varēja iegādāties par 7 sant gab. Tas tāpēc, ka īstai ilgtermiņa kafijai ar tiem 60 santīmiem nepietika.
Veikalā kāds draugs nosauc par zviedru puiku, jo, redz, Tu un Tavs mētelis (un varbūt arī pidžambikses) atgādina kaut ko tamlīdzīgu. Ar piebildi - vislabākajā nozīmē. Tas mierina. Pēcāk ar to zviedru puiku koju pirmajā stāvā paflirtē otrkursnieks, un viņa mazie draudziņi par to uzjautrinās.
Un diena jau aizgājusi uz otru pusi. Vēl ir jāpadomā, vai atstāt Remarka "Ēnas paradīzē" labākiem vakariem nekā šis jebšu nē. Varbūt es vienkārši nodošos Inboxam un tajā atrodamajai Šanhajas spēlei. Visa bezjēdzīgā vārdā.

Paldies par uzmanību

Pirmās papīra lidmašīnas

Nu re. Sen neesmu neko rakstījusi. Ja galvā mazliet apviļā šo teikumu, tad vispār tā kā mazliet jānokaunas. Tāpēc es nokaunos, līksmē iedzeru malku dzīves un sāku rakstīt. Priekā!