Ir tā pirmssvētku depresija, kura mani, personīgi, piemeklē katru gadu. Citgad ir iemesls, citu - nemaz nav, bet draudzene vai nedraudzene ar vārdu uz burta "D" prom aizsteidzas ne agrāk par 25. decembri.
Tā ir tā miklo acu sajūta, kad viss mazliet smeldz, kaut kā tā kā žēl. Jo ir brīnumi. Un tie čukst un piesaka savu klātbūtni turpat baltajā sniegā. Tomēr ne vienmēr jaudāju viņus pacelt. Kauns, ka tā.
Ja decembris būtu bez sniega, tikvien kā palmu ielokā, hmm, kas zina, varbūt tad tie brīnumi sērfotu kādā pludmalē un viņiem nebūtu man laika. Un otrādi.
Es vakar sarakstīju uz piparkūkām novēlējumus. Tiem cilvēkiem, kas man apkārt. Un tā pie manis atnāca Ziemassvētki. Jau pa otram lāgam.
Mans klusums nesauc, viņš tāds drošs un stabils par savu vietu un vārdu.
Mazā bilžu rāmītī
man ir bilde tava.
Citas bildes pasaulē
man tik skaistas nava.
Tur ir tāds kā novakars,
saule laižas slīpi,
zelta pienenes tu spraud
kafijkannas snīpī.
Tā kā galvā skan, kā nerimstas. Lai brīnumi nāk pa vienam vien un klauvē pie atvērtajām durvīm. Hehe
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru