Dzīvei nepatīk, ka viņu baksta un stumda.
Šorīt pamodos, kā mazais māršmelovs, labi izgulējies. Piektdienas esamība man vakar bija gluži vienaldzīga. Toties šorīt es skatījos Simpsonus un smējos par visiem stulbajiem jokiem, jo man tik ļoti patīk būt cilvēcīgai un uzjautrināties par neko, par kaut ko muļķīgu.
Es ļauju visam plūst, nelieku virzienus, netaisu balstus vai sprostus. Pirms kāda laika ļoti sāku satraukties par šo plūšanas īpašību sevī. Jo man ir daži tādi gudri draugi, kas allaž man saka aptuveni tādus tekstus: "Ilzīt, tās meitenes, kas nezina, ko grib, dabon to, kas paliek pāri" vai "Ilzīt, neļauj lietām iet pašplūsmā". Vai pašplūsma mani galu galā nobeigs, iznīcinās?
Es saku lielo Ne-e. Un kāds teiks - nekur tālu jau neesi tikusi ar to plūšanas mākslu. Bet es savādāk negribu un nevaru.
Un vēl tā pagaidām - esmu uz klaidonīgās nots. Hōbōs. LuLuLu, Lullaby, I love You un tā tālāk un tā joprojām.
Vaļējām acīm sapņoju par savu praksi "Vides Faktos", par 19., 20. martu Liepājā un šo to un visu ko. Mazie laimes velniņi nāk pie manis bariem vien.
Svilpo!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru