Atzīšanās sapazīšanās

Sadzerties drosmi. Pateikt sev spogulī taisnību. Un pārstāt muļķoties, ar to nedomājot klaunu degunus. Long way to go.

Runā Rīga

Pareizs laiks 23:33, ārā spējīgi krāšņojas vasarīgi pavasarīgs lietus, piedevās piedāvājot arī zibeni un pērkonu. Tas, lūk, ir serviss. Kādreiz man šādos laikapstākļos labpatikās noraudzīties no krēslu un galda kāju apakšas. Nu jau tie laiki garām, tāpat kā tie, kad baidījos sveicināt vecās kaimiņu tantes, dzīvojošas Jelgavas Dambja ielas 2 daudzdzīvokļu mājas namā. Šodien es baidos no rīcībām, kuras tiktāl spētu ietekmēt manu rītdienu, ka nekas vairs nebūtu atgriezenisks. Saproti, kā es to domāju? Piemēram es dzīvoju uz nelielas salas, kuru no citas salas nošķir krauja. Kādu dienu es gribu doties sēņot uz to otru salu, bet, lai tas notiktu, man jāpārlec pār krauju. Es zinu, ka to varu. Tāpēc atvados no sava labākā drauga, ar kuru mitinos uz savas kraujas [pirmās kraujas] un lecu. Nonāku otrā pusē, atskatos un ieraugu, ka daļa no kraujas malas ir atlūzusi, bet aiza tik liela, ka nepastāv nekāda iespēja aizlēkt atpakaļ. Es raudu, kliedzu, skraidu gar krauju, tomēr nekas nelīdz - es nekad vairs nenokļūšu atpakaļ pie sava labākā drauga. Lūk, no šādām situācijām man ir bail. Arlabunakti, mans murdošais lietus. Paliec sveika, Grieķija, es turēšu īkšķus par Tevi.

man patīk klusēt, lai noskaņotu savu iekšējo orķestri

Sveiki, labrīt šai saulē. Kas tā ir tāda un, kāpēc tā spīd man tieši sejā? Sveiki, šodien pasaulē ir nācis jauns cilvēks. Kā katru dienu - līdzsvaram un organiskajam cilvēces pacēlumam. Bet šī ir egoistiski labā sajūta, sveicienus saulei sacījis cilvēkbērns, kuram ir lielāks potenciāls kļūt par kaut ko īpašāku, un es dzīvošu, lai tā būtu. Man nav īstu bilžu no jaunās mājvietas, bet tā silda, tā ražo vitamīnus, tā kopj skaisto un iztīra raupjo. Tā ir burvīga vieta Ilzes noplukušajai dvēselei, kuras papēži saberzti meklējuma un ceļa smiltīs. Istabā skan vijoles - viņām vienalga, kāds tām vārds, viņām ir saturs.