Kaut kas, kas pilnīgi noteikti nav jālasa nevienam

Katrs no mums ir versija. Versija kaut kam jaunam un vēl neatklātam, tāpēc mēs katrs pats sev esam atklājējs. Visi grib būt kaut kas vairāk par atkritumiem šajā pasaulē, kas varbūt, bet varbūt netiks nodoti otrreizējai pārstrādei – dzīvei pēc nāves. Nav galvojumu, nav garantiju. To nesniedz ne reliģija, ne kāda sociāla kopiena. Vari ticēt brīnumam visu mūžu un tomēr nekad nepametīs sajūta – ja nu viss ir maldi un māņi? Ja nu es esmu tikai izmēģinājuma cepuma iepakojums, kurš nonāks lielajā izgāztuvē – nevienam nevajadzīgs tūkstošiem gadu kā sapelējusi ievārījuma burciņa no omes pērnā gada zemeņu ražas vārījuma. Ak.
Pamazām jāsāk skaitīt tie kilogrami sūdu, pa kuriem esmu staigājusi savas dzīves laikā un pa kuriem vēl staigāšu. Priekā!

.

Iekrist baltā miltu pakā un aplipt, noslēpties un būt lielam baltumam. Tu jautāsi, vai jūtu pavasari? Jo šodien viņš atnāca uz mūsmājām. Bet, nē, šodien es viņu vēl nejūtu. Debesis pārāk zilas, it kā piekarinātas. Diena virza un stumj tevi uz priekšu, jo, redz, viņa nevar beigties, ja esi "iesprūdis" kaut kur un netiec līdzi pārējai pasaulei un tās laikam.
Bet Rīga šorīt bija brīnišķīga.

Grauds pa upi peld

Dzīvei nepatīk, ka viņu baksta un stumda.

Šorīt pamodos, kā mazais māršmelovs, labi izgulējies. Piektdienas esamība man vakar bija gluži vienaldzīga. Toties šorīt es skatījos Simpsonus un smējos par visiem stulbajiem jokiem, jo man tik ļoti patīk būt cilvēcīgai un uzjautrināties par neko, par kaut ko muļķīgu.
Es ļauju visam plūst, nelieku virzienus, netaisu balstus vai sprostus. Pirms kāda laika ļoti sāku satraukties par šo plūšanas īpašību sevī. Jo man ir daži tādi gudri draugi, kas allaž man saka aptuveni tādus tekstus: "Ilzīt, tās meitenes, kas nezina, ko grib, dabon to, kas paliek pāri" vai "Ilzīt, neļauj lietām iet pašplūsmā". Vai pašplūsma mani galu galā nobeigs, iznīcinās?

Es saku lielo Ne-e. Un kāds teiks - nekur tālu jau neesi tikusi ar to plūšanas mākslu. Bet es savādāk negribu un nevaru.
Un vēl tā pagaidām - esmu uz klaidonīgās nots. Hōbōs. LuLuLu, Lullaby, I love You un tā tālāk un tā joprojām.
Vaļējām acīm sapņoju par savu praksi "Vides Faktos", par 19., 20. martu Liepājā un šo to un visu ko. Mazie laimes velniņi nāk pie manis bariem vien.

Svilpo!

detaļu pie detaļas neliksi, pie zinības netiksi

Man ir foršs kurss, kas saucas "Multimediji". Šodien iepazīstinu ar dažiem saviem darbiņiem iz sērijas Gimpojumi. Enjoy, my friends!
Tiem, kas nezina, kas ir Gimps --> http://www.gimp.org/downloads/

žēlīga diena

Iedomājies, Tu pārnāc mājās un saproti, ka neko sakarīgu izdarīt nevari. Ne jau tā baigi aiz laba prāta, vienkārši iekšā sēž tāds viens ņerga, kas saka: "Man sāp galva. Man nav spēka. ŅAŅAŅA". Un tai ņergai šausmīgi patīk pažēlot sevi un esošo situāciju. Vēl vairāk - viņa ieritinās segā, skumjām suņa acīm raugās kaut kur tālēs un ik pa laikam nopūšas. Jā, vēl paklausās kādu skumjāku meldiņu, lai tā sirds velkas čokurā uz nebēdu.
Un tad piedevām pienāk badīguma brīdis, kad par sevi manīt sāk ne tikai galva, bet arī vēders. Un makā ir 60 santīmi. Tu aizej un iegādājies biezpiena sieriņu Kārums, kuram Tornī šobrīd ir akcija - 18 sant. gab, tāpat aizslīdi līdz veikalam pidžambiksēs, jo ņergam jau vienalga, kas kājās. Un izdzer Maccoffee strong, to, kuru Mahimā šodien varēja iegādāties par 7 sant gab. Tas tāpēc, ka īstai ilgtermiņa kafijai ar tiem 60 santīmiem nepietika.
Veikalā kāds draugs nosauc par zviedru puiku, jo, redz, Tu un Tavs mētelis (un varbūt arī pidžambikses) atgādina kaut ko tamlīdzīgu. Ar piebildi - vislabākajā nozīmē. Tas mierina. Pēcāk ar to zviedru puiku koju pirmajā stāvā paflirtē otrkursnieks, un viņa mazie draudziņi par to uzjautrinās.
Un diena jau aizgājusi uz otru pusi. Vēl ir jāpadomā, vai atstāt Remarka "Ēnas paradīzē" labākiem vakariem nekā šis jebšu nē. Varbūt es vienkārši nodošos Inboxam un tajā atrodamajai Šanhajas spēlei. Visa bezjēdzīgā vārdā.

Paldies par uzmanību