Ak, tēti. Mēs kopā tādas lietas būtu darījuši, ja vien… Un tam seko mammas balss: "Ko tad viņš tev būtu iemācījis? Viņš bija neveiksminieks, tas tavs tēvs".
Jo par to tik daudz domāts, un bērna mutē ilgu sparkšķis pāris reižu dzīvē atskanējis gan. Jā, ko tad viņš man būtu iemācījis? Atcerējos, ka Andris nemācēja peldēt. Bērnībā, kad māsīca to jau bija iemācījusies, ļoti uztraucos, ka peldprasme iedzimst, tie ir gēni. Un es arī nekad neiemācīšos. Šī hipotēze tomēr tika apgāzta.
Andris nemācēja arī dziedāt. Vienīgās personas, kas mūsu ģimenē prata dziedāt, biju es un mamma. Bet Andrim, kā jau laiku puisim, patika reizēm uzvilkt kādu šlāgera meldiņu neritmā. "Mana mīļā zeltene, klausies kā pukst mana sirds, tiki tik, tiki tak". Šādās reizēs man no viņa bija mazliet kauns, jo īpaši, ja viņš to dziedāja ne tikai mājās, slaukot grīdu, bet arī, ejot ar mani uz skolu.
Skola. Pirms mani vecāki izšķīrās, tātad pirmajā mācību gadā, uz skolu mani vienmēr veda Andris. Un man šķiet, viņš ļoti patika manai klases audzinātājai. Andris mācēja pasmaidīt tādu savu kautro lauku puiša smaidu, ka skolotāja Ina dikti pat piesarka. Viņš bija tik vienkāršs, un tas atbruņoja. Un es biju tik kautrs un bikls bērns, no tiem tipiem ar brillēm, kuriem visi dara pāri. Un sapņainām acīm, neveiklām kustībām, kas nemāk noķert tautas bumbu sporta stundās. Mēs tik labi izskatījāmies kopā, es un Andris.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru