Viņu sauca Andris. Droši vien sauc joprojām, kaut gan neesam tikušies gadiem un nekā nezinu par Andra šī brīža dzīvi.
Šorīt mēģināju saprast, atcerēties, kā viņš izskatījās, kas mums bija kopīgs un, kas atšķirīgs. Savā ziņā tā bija tāda rīta meditācija, kas aizskāra mūžam svarīgo un jūtīgo jautājumu manā dzīvē - par tēvu.
Viņam bija melni, ļoti biezi mati, kas diezgan agri, manuprāt, sāka sirmot. Kaut gan varbūt viņam tolaik jau bija pāri trīsdesmit, kad parādījās sirmie mati, man tas šķita agri.
Virs augšlūpas viņam bija diezgan pamanāma rēta, bet es nekad neesmu zinājusi, no kurienes tā.
Viņam ļoti patika audzēt ūsas, dažreiz bija arī bārdas un ūsu periodi. Mamma to necieta.
Viņam bija garas kājas, un jaunībā Andris bija labs skrējējs (atšķirībā no manis). Esmu mantojusi viņa garās kājas.
Andrim bija slaida miesas uzbūve, kaut gan atsevišķos dzīves posmos, viņš mēdza kļūt druknāks.
Viņš uzauga laukos, bet alka pēc pilsētas. Es uzaugu pilsētā, bet alkstu pēc laukiem.
Viņš bija vienkāršs. It visā, kā jau lauku puisis.
Viņš necieta kaķus, jo tie meta spalvu, jo īpaši, dzīvojot pilsētā. Es dievinu kaķus.
Man šķiet, ka viņam nebija mīļāko ēdienu, bet viņš daudz dzēra pienu, ēda biezpienu un gaļu (atšķirībā no manis). Viņam bija lieli, veselīgi zobi, bet viens zobs ārpus rindas (tāpat kā man).
Un no visiem sporta veidiem Andrim visvairāk patika skatīties futbolu, kas nav pats tipiskākais latviešu vīrietim. Mammai tas riebās.
Viņam patika iedzert kopā ar draugiem, kaut gan nevienu no viņa draugiem es nekad netiku redzējusi, iespējams tāpēc, ka mammai viņa "pudeles brāļi", kā viņa tos mēdza dēvēt, riebās un uz mājām tie netika aicināti.
Savu brīvo laiku Andris pavadīja, tīrot māju, skatoties televizoru un mazliet laika pavadot kopā ar mani. Jā, viņš bija nenormāls pedants, un man ir aizdomas, ka viņa dzīve nebija pārāk interesanta.
Andris bieži vien nesaprata mani, jo man patika sapņot un filozofēt, uzdot viņam jautājumus par nāvi, dzīvi, tauriņu un kukaiņu izcelšanos un, kad es viņam stāstīju, ka kļūšu par veterinārārsti vai rakstnieci, viņš par šīm vēlmēm nebūt nebija sajūsmā. Es nekad tā arī neuzzināja, par ko tad viņš būtu gribējis, lai es kļūstu.
Andris un Anita izšķīrās, kad man bija aptuveni 7 vai 8 gadi, iespējams, tā bija vasara, un rudenī es sāku iet otrajā klasē. Mēs ilgi ar viņu mēdzām tikties zem lielā ozola parkā, netālu no mūsu mājām. Un es atkal spēlējos ar lapām, uzdodot muļķīgus jautājumus, kamēr viņi ar mammu strīdējās vai pārrunāja nebūtiskas, praktiskas lietas.
Pēc kāda laika tikšanās kļuva aizvien retākas, mamma vēlējās, lai iemīlu viņas jauno draugu kā tēvu, un es biju apjukusi. Tētis gribēja, lai mīlu tikai viņu. Man šķiet, ka vienu reizi es viņam pateicu, ka mīlu abus vienlīdzīgi. Es domāju, ka viņš bija vīlies manī. Tikšanās kļuva aizvien retākas, līdz izzuda pavisam. No radiem mamma dabūja zināt, ka viņš dzer aizvien vairāk un viņam ir sieviete (kas pēc pāris gadiem dzemdēs, iespējams, viņa, iespējams, kāda cita vīrieša bērnu, Dāvi).
Vairākus gadus es Andri netiku redzējusi. Kad mācījos 8. klasē, reiz pagāju viņam garām autobusa pieturā, viņš mani neatpazina.
Kad mācījos augstskolas 2. kursā, Lieldienās netīšām sastapu viņu pie savas tantes. Andris bija piedzēries, ieradies paprasīt naudu. Līdzi viņam bija mazais Dāvis. Ne toreiz, ne tagad neesmu izjutusi ar zēnu jebkādu saikni. Andris sacīja, ka viņam ir ļoti skaista meita un muļķīgi smaidīja. Un aizgāja. Līdz šim brīdim, nu jau sešus gadus, neesmu viņu redzējusi.
