Lasu Tūra Heijerdāla "Septītajā dienā Zeme bija zaļa" un saprotu, ka nav nekā jauna, ko būtu iespējams pierādīt. Ir tikai jauni veidi kā izskaidrot un elektrizēt cilvēku, lasītāju, dabas baudītāju, patērētāju un egoistu.
Visu laiku savelku paralēles arī ar vienu no pēdējā laikā redzētajām filmām "Beasts of southern wild" [absolūti iesaku]. Katram no mums šajā pasaulē ir sava īpaša nozīme. Ikviena būtne, radība ir mazs zobratiņš kopējā sistēmā. Bez pirmā nav pēdējā. Nekas nevar beigties un apstāties, kamēr zobratiņi ir savā vietā. To saprata gan filmas galvenā varone, sešus gadus mazā meitenīte vārdā Hushpuppy [vai arī režisors Benh Zeitlin], gan Tūrs Heijerdāls sava mūža nogalē, kad radīja "Septītajā dienā Zeme bija zaļa". Katrs savā vietā un savā laikā. Arī mēs, - kopējā zobratiņu shēmā, kas neparedz izņēmumu gadījumus. Pat cilvēkam ne.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru