šokolādes cepums un pārāk vēls

Baigi traki ar to manu bezmiegu. Un, ja viņš [tas] atkal kārtējo reizi piemeklē, tad jāpaskribelē vismaz kāds nebūtisks ieraksts, kas to laiku spētu ievilkt garāku. Varbūt kādā mirklī notiks arī atgriešanās pie gulēt prieka.

Nē, nē, esmu to izbaudījusi arī normālā veidā [gulēšanu], citrreiz iegadās tā, ka nespēj vairs nokontrolēt, uz kuru pusi galva krīt, bet šoreiz to mirkli nokavēju. Un tad nekas nelīdz. Galvā jau arī maisās jūkļu domas, kas nebūt nepalīdz.

Man kaut kā nesokas ar stabilitātes ieviešanu savā dzīvē. Es nezinu, kas tur vainojams un, ko tur darīt. Sajūta tāda, ka es vienkārši neiederos, neesmu īstajā laikā un vietā. Tāpēc nav miega, nav pensijas garantu, nav bērnu un nav veļas mašīnas.

1.18

Būtiski nebūtiskais

Lasu Tūra Heijerdāla "Septītajā dienā Zeme bija zaļa" un saprotu, ka nav nekā jauna, ko būtu iespējams pierādīt. Ir tikai jauni veidi kā izskaidrot un elektrizēt cilvēku, lasītāju, dabas baudītāju, patērētāju un egoistu.

Visu laiku savelku paralēles arī ar vienu no pēdējā laikā redzētajām filmām "Beasts of southern wild" [absolūti iesaku]. Katram no mums šajā pasaulē ir sava īpaša nozīme. Ikviena būtne, radība ir mazs zobratiņš kopējā sistēmā. Bez pirmā nav pēdējā. Nekas nevar beigties un apstāties, kamēr zobratiņi ir savā vietā. To saprata gan filmas galvenā varone, sešus gadus mazā meitenīte vārdā Hushpuppy [vai arī režisors Benh Zeitlin], gan Tūrs Heijerdāls sava mūža nogalē, kad radīja "Septītajā dienā Zeme bija zaļa". Katrs savā vietā un savā laikā. Arī mēs, - kopējā zobratiņu shēmā, kas neparedz izņēmumu gadījumus.  Pat cilvēkam ne.