Rūnas

Kādā citā dzīvē mēs izliksimies esam labāki nekā patiesībā. Un mēs noteikti dzīvosim, ja ne labāk, tad kā labāki cilvēki gan. Tagad mums ir viens scenārijs, iemācīsimies to pēc labākās sirdsapziņas. Jo, kam gan radīta režija, aktiermeistarība un skatuves dekorācijas, ja ne brīnišķīgas izrādes īstenošanai.

Mēs esam knauzeri

Šodien Vispasaulīgā Preses brīvības diena, hej, sveika, TU!

Cik daudzas reizes par to diskutēts Vidzemes Augstskolas auditorijās, gaiteņos, kopmītņu istabās un ballītēs ar vīna glāzi vienā rokā un iekšējo neatkarības sajūtu zem kreisās paribes.

Neba velti šajā laikā, kad visu var nopirkt, pārdot, ietekmēt, pārliecināt ar spēku vai dolāriem, preses brīvība, žurnālistiskā atbildība un mediju spēja celties virs "sūdu", melu un pārsātināto politisko smaku virsmas, ir jo īpaši svarīga.

Ai, izlasi K.Vonnegūta "Fokuss pokuss". Vienkārši, lai atkal pārliecinātos, cik mūsu ikdienišķās pārliecības un izpratne par atbilstību vienotajam pasaules plauktam ir greiza. Greiza? Drīzāk būtu teikt - neadekvāta. Cilvēkiem reizēm nav vērtību nekam.

šokolādes cepums un pārāk vēls

Baigi traki ar to manu bezmiegu. Un, ja viņš [tas] atkal kārtējo reizi piemeklē, tad jāpaskribelē vismaz kāds nebūtisks ieraksts, kas to laiku spētu ievilkt garāku. Varbūt kādā mirklī notiks arī atgriešanās pie gulēt prieka.

Nē, nē, esmu to izbaudījusi arī normālā veidā [gulēšanu], citrreiz iegadās tā, ka nespēj vairs nokontrolēt, uz kuru pusi galva krīt, bet šoreiz to mirkli nokavēju. Un tad nekas nelīdz. Galvā jau arī maisās jūkļu domas, kas nebūt nepalīdz.

Man kaut kā nesokas ar stabilitātes ieviešanu savā dzīvē. Es nezinu, kas tur vainojams un, ko tur darīt. Sajūta tāda, ka es vienkārši neiederos, neesmu īstajā laikā un vietā. Tāpēc nav miega, nav pensijas garantu, nav bērnu un nav veļas mašīnas.

1.18

Būtiski nebūtiskais

Lasu Tūra Heijerdāla "Septītajā dienā Zeme bija zaļa" un saprotu, ka nav nekā jauna, ko būtu iespējams pierādīt. Ir tikai jauni veidi kā izskaidrot un elektrizēt cilvēku, lasītāju, dabas baudītāju, patērētāju un egoistu.

Visu laiku savelku paralēles arī ar vienu no pēdējā laikā redzētajām filmām "Beasts of southern wild" [absolūti iesaku]. Katram no mums šajā pasaulē ir sava īpaša nozīme. Ikviena būtne, radība ir mazs zobratiņš kopējā sistēmā. Bez pirmā nav pēdējā. Nekas nevar beigties un apstāties, kamēr zobratiņi ir savā vietā. To saprata gan filmas galvenā varone, sešus gadus mazā meitenīte vārdā Hushpuppy [vai arī režisors Benh Zeitlin], gan Tūrs Heijerdāls sava mūža nogalē, kad radīja "Septītajā dienā Zeme bija zaļa". Katrs savā vietā un savā laikā. Arī mēs, - kopējā zobratiņu shēmā, kas neparedz izņēmumu gadījumus.  Pat cilvēkam ne.