Nestāsti man gadalaiku

Es nezinu, kā būtu, ja es nāktu mājās
Ar vienu tukšu lapu uz skropstas stūra
Kūš pūš
Purina skropsta nost

Nāc mājās, un es nezinu
Par sekošanu tukšām lapām
Čirkst atsaukšanās
Un gruži skropstās no aizdzīšanas

Pēdējā liekšķere
Gruži prom
Skropsta notrīs
Lapas pierakstītas

divi zvani un kuprītis

Un, ja nu tiešām reiz ir aiziets nepareizajā virzienā, ko tad? Vai to jelkad būs iespējams izlabot? Un, cik tad maksās zaudētais laiks mūža vienībās? Un tad cilvēki - vai cilvēki sastapsies, ja aizgājuši uz nepareizajām pusēm, pa pļāvumiem, klupuši pār saknēm un locījušies zem pazarēm. Nejēdzībā trausla atskārsme

24

Divpadsmit reiz divi pēc vietējā laika tuvojas. Šogad gaidu citādi. Šogad es izaugšu citādi.

Diena pēc šodienas

Man šķiet, man nevajadzētu nodarboties ar šādiem un līdzīgiem savas zemapziņas tapsēšanas mēģinājumiem. However, citādāk es nespēju. Klausīties naktī no svētdienas uz pirmdienu tieši un vienīgi Kings of Convenience, kurus citos apstākļos parasti piemirstu. Bet, iespējams, ka viņi šobrīd ir vienīgie, kuri spēs mani vēl aizvest atpakaļ pie miega. Jo gulēt gribas tik ļoti, tomēr klusās bailes, kas piemeklējušas pēc trim skaļām festivāla dienām, spēcīgi triecas pret smadzenēm, mazliet slāpē sirds pukstus arī. No pūļa vienatnē. Un tad grūti izturēt to pilno gaisu istabā, kurš laužas iekšā, ir tik daudz, ko elpot, bet gribas labprātāk dalīties ar kādu šajā gaisā. Jāelpo klusi. Un jāmēģina aizmirst tās balsis, kuros runā pārmetumi. Dari, izdari. Līdz galam un pavisam. Un tad arī - nedari vairs šo un to. Pieņemt lēmumus, pildīt solījumus un īstenot apņemšanās. Un, nē, tā nav tikai pirms/dzimšanas dienas labo, darāmo darbu liste. Gribas citādāk. Pa savam. Tā, lai nesāp ne pirms, ne pēc.