into the wild

Līganā āra bērzā,
Vālodzes šūpulītis
Šūpulī ligo lēni,
Dzelteni vālodzēni

Līgojas bērza zari,
Zaros skan putnu rīti
Izšūpos dzimtā mala,
Man mazu vālodzīti

Skries mana vālodzīte,
Pakalnu klaigātāja
Sauks mani atkal mājās,
Pasaules staigātāju

Pēc trīs dienu izietās jūras saules, ar rītiem, kuri mostas blakus tavai sirdij tieši tādās krāsās, kādas vēlies ieraudzīt, bet patiesībā nemaz nenojaut, neviļus jāvaicā: Vai ir dzīve pēc pārgājieniem?

Ir tās perfektās simetrijas. Nepietrūkst ikdienišķība, rutīnas, kaut kādi tikumi, ceremonijas un, kas pats svarīgākais, lietas. Ceremonija ir ikdienas rīta duša. Lietas, kas mums apkārt - sākot ar jaunu drēbju kārtu, kad vecā apnikusi. Ikdienišķībā pie pakauša elpo benzīna cenu kāpums. Grūti pierast pie klozetpoda šajā brīdī.

Un var būt tik skaisti un vienkārši bez nekā. Ērkuli uz galvas, salšanu naktīs un dūmu smaku visu laiku. Bet ir kaut kas zeltīti dārgakmenīgāks. Sajūtas par sirdi ar sirdi. Es nevaru pateikt, kur tās piedzimst - laikam kāpās pie putnu ligzdām. Un laikam vējš tās atpūš pie kājām un noliek tā, ka nevar pāri pārkāpt. Ir jāpaceļ un jāpatur, kur liksies. Un tad tu vienkārši iemīlies.

Cik daudz laika var ielikt bikšu mazajā kabatā?

Vai tāpēc mēs labāk nēsāsim kleitas?
Man šķiet, man ir pārmetuši ne-meitenīgumu. Tieši to sasodīto kleitu un ārējo krāšņumu dēļ. Bet tas bija sen un kaut kas no tā visa noteikti vairs nav taisnība. Es tāpat lobu banānu no tā gala, no kura to loba puiši. Tā ir, tā notiek un tā var būt. Bez cenzūras.

Šodien tik ārkārtīgi nosalu, saliju, gaidot paceltās rokas efekta iedarbošanos ceļā Jugla-Valmiera. Man bija pilnībā izlādējies telefons, Zelfim daļēji, un abām kopā nepietiktu naudas autobusam. Sāka līt, tiklīdz nonācām uz ceļa. Tajā brīdī pulkstenis rādīja aptuveni seši vakarā. Mūs veda pa gabaliņiem - līdz Sēnītei, tad līdz Raganai. Raganā ap astoņiem bija jau krietni satumsis un neviens vairs nebrauca, vismaz uz Valmieru ne, turklāt tie, kas brauc, neiedomājās par aukstumu, kurš jau kādu mirkli bija piemeklējis mūsu vieglos kaulus. Izdomājām, ka iespējams būtu prātīgi izņemt bankomātā naudu autobusam, ja nu gadījumā drebuļi neatstāsies. Benzīntankā uzzinājām šokējoši biedējošu ziņu - te viens naudas aparāts gan ir, bet šodien nestrādā. Aizejam, paskatīties - tiešām nestrādā. Te tev nu bija autobusā, siltā, brauciens!
Turpat ierauddzīju kādu vīrieti, kurš krāmējās pie mašīnas ar bērnu un metos viņam virsū: "Es atvainojos, Jūs gadījumā nebraucat uz Valmieru?" Nē, viņš brauca no Valmieras. Tā arī mēdz būt, mēdz notikt.
Pa šo laiku, kamēr mēs ap bankomātu veidojām savu stāstu, patumsis vēl, un siltāks ar nepaliek. Es izdomāju, ka tad, kad piebrauks autobuss, vienkārši iekāpsim un pierunāsim šoferi, ka samaksāsim Valmierā. Ideja un plāns ir. Un ar to jau kādu brīdi vienmēr ir gana. Paralēli turpinām stopēt.Un būtisku pārmaiņu rezultātā jauks busiņa šoferis paņēma divas "izmocītas" meitenes.Žēl gan, ka izlaida pirms Valmieras zīmes. Tādējādi izbaudījām arī pļāpājamo gājiena laiku. Ar secinājumiem par mūsu nenobriedušo attieksmi pret satiksmi un dzīvi, pienākumiem pret citiem cilvēkiem. Bet tas bija ļoti skaisti. Pēkšņi pasaule piebrieda kā ābols no auglenīcas, ieguva tādu pilnīgu nokrāsu. Jo dzīve ir skaista. Jo viss notiek tā, kā tam jābūt. Jo ir daudz jo, kurus var iespraust katra teikuma galā.

Ir slikti iet gulēt ar slapjiem matiem. Bet es eju.
Un rīt no rīta kulšu kafijai piena putiņas, jo man tagad IR piena kuļamais aparāts! Haha : )