Vientulība ir tāds kūstoša parafīna process. Mazajās klasītēs biju ļoti vientuļa. Kas to, lai zin', vai tas saistīts ar mana bērnudārza gaitu neesamību, kautrīgumu vai ar nepiemērotu cilvēku sastapšanu savā klasē. Ir nejaušības un nejaušību arī nav. Katru reizi var paņemt izdevīgāko no šī teikuma.
Man reti bijušas labākās draudzenes vai draugi. It kā jābūt, it kā ir, kāda sola biedrene ir un tad pēkšņi saproti, ka nē, tas nav īstais cilvēks. Un ceļi šķiras.
Pārvācoties uz Liepāju, zināju, ka būsim mēs, nekas cits daudz apkārt. Un pirmo reizi mūžā tas bija drošāk nekā ar visiem it kā ir, it kā nav labākajiem draugiem. Laiku pa laikam iežēlojos. Jo parafīns turpina kust. Tas pil no garenās virsmas un veido parafīna pilis, mākoņus, kas saskaras ar zemi un nekad vairs nekļūs par sveci. Tā ir ar to vientulību. Viņa pārtop citās formās. Laikam jau ir vientuļi cilvēki un tādi, kas nav. Es piederu pie pirmajiem. Un meklēju, kā to pārveidot mākoņos un pilīs. Ja ir pavisam nejauki, tad ir, kas palīdz.
