Puķains un augusts

Zied tavas sestdienas un svētdienas. Uzziedējusi vasara dzīves lielākajā pārgājienā, sagaidīts tā noslēgums. Palaidu smiltis un jūru prom, lai atpūšas no manas klātesamības. Mēs esam atpakaļ lielpilsētas džungļos, teiktu Daniels. Džungļos arī ir puķes, pilsētnieciskās, lauka magone iemainīta pret dālijām un gerberām. Nestrīdos ar tām, pieņemu un laipni ielieku vāzē.Ja nav nekā cita, iztiek ar to, kas ir. Pēdas smilkst par nespēju un neuzdrīkstēšanos vairs mērot lielos, nopietnos gabalus, tagad tām pienākas tikai tuvākas pastaigas līdz Miera, Brīvības un Kalnciema ielām dažādās trajektorijās. Mazliet varbūt pat aizvainojums, ka neko vairāk nespēju. Šodien mums bija iepirkšanās - trīs kleitas trim rudzupuķēm. Un pirmā vasaras siera kūka no pašu rokām izveidota, kuras ceļā šķīda mellenes pret virtuves grīdu, gāzās glāzes, un sārtais vīns meklēja brīvību no tām. Un diena tāda buržuāziski izšķērdīga, kādreiz pat sapņos nerādītos. Neviļus pie manis pienāca atmiņa par mazajām dienām, kad puspiepilsētas dzīvoklī mitinājos ar mammu un brāli. Acu priekšā šūpojās vakari, kad devos pie virtuves plauktiem un vienīgais, ko tur atradu bija maize, kurai uzziedu pa virsu majonēzi. Tobrīd tas garšoja tikpat balti un gaisīgi kā tā siera kūka 5.augusta svētdienā. Varbūt pat labāk. Bez rūgtuma. Kaut gan majonēzi kopš tiem laikiem es vairs neēdu.