Uz kāpām pūš karstas smiltis

Es sēžu kā vientuļa beciņa skujkoku mežā un virs manas galvas kūko dzeguze savu vismaz trīsdesmito vasaras dziesmu. Sauc sauli, sauc pasauli, uzrunā katru svešinieku uz "Tu" cerībā, ka spēs iegūt patiesu draudzību, kurā pat ērkšķi plīvotu ar margrietiņas vieglumu. Kāpēc es nespēju uzlūkot lietas to pirmatnējā vienkaršībā? Neskatīties tām garām, bet tieši acīs, lai saprastu, ka šodienai nav nekāda sakara ar ēnām, kuru figūrās jāizzīlē patiesā priekšmetu forma. Nepamet sajūta, ka nepiederu nekam, nevienam un pavisam noteikti ne šai pasaulei. Uh, kā velkas mākoņi pat virs mājīgākajiem namiem ar smaidīgākajiem cilvēkiem. Nogremdēt savu uzsvaru uz pasauli. Ļaut, lai izkūst ledus un iepil upē, kas aiznes uz jūru. Mūsu jūru. Vēl 22 dienas, kurās atrast atbildes.