Monologs

Klusējošās lapās, kuras neatbild neko pretim. Velc zīmuļu švīkas savām trīcošajām, mazliet neveiklajām rokā, uz kreisās vidējā pirksta mirdz Namejs. Turpat netālu sarkanbaltsarkans un tādas pašas krāsas Lielvārdes josta. Uzsaucu smieklus ceturtajam galdiņam pa labi!

Pusmēness stāsts

Rokas ieloka puķainu audumu baltā krāsā ar sīksīkām ziedu rindiņām. Tiek piediegtas malas, ievērts jauns diegs adatā, un savu formu iegūst rombs. Puķains audumromba auskars. Tas ir tāpat kā domāt vārdu bērniem, kuri vēl nav pieteikušies, bet, kurus jaunie vecāki, sapņojot izdomājuši. Reizēm gribas iekrist baltā, smilkstošā palagā, kas apbērts no tīriem miltiem. Aplipt kā Ziemassvētku eglei un būt par miltu maisu, kas nācis no palaga. Iegaumēt svilpiena skaņu, kas pīkst gar ausīm kritiena brīdī. Brīdī pirms deguns sasniedzis balto miltu kārtiņu. Katru dienu notiek tas lēnais lidojums uz palagu. Un tad pienāk brīži, kad tas sasniegts. Un vienīgais, ko tad nākas just ir tīra aplipšana ar to, ko lēnajā lidojumā gaidīju jau sen - kāds miltus no tavas sejas nopūš tik rūpīgi, ka pat matu šķipsna nesakustās. Kāds kuram sanāk. Tāpēc ir vērts krist.